Ja tranšeju metode gūs atzinību, tas nozīmēs tikai vienu — karpistu inventāram līdzās daudzām citām ekstrām (to skaitā ir, piemēram, "karpu lūpu krāsa", proti, dezinficējoša ziedīte, ar kuru ieziest to vietu karpas mutē, kurā tai bija iedūries āķis, un matracītis, uz kura saudzīgi nolikt izvilktu karpu pirms laišanas atpakaļ, lai krasta smiltis nenorīvētu tās gļotu kārtu) nāks klāt arī speciālās karpistu lāpstas un tranšeju interjera piederumi.

Un kāpēc gan tas viss, lūpu krāsu ieskaitot, lai netiktu ziedots karpām, kuras to kaislīgākie vilcēji uztver nevis kā zivis, bet kā mīļākās: pirms atlaišanas atpakaļ ūdens stihijā viņi savas resnās nāras mīļi nobučo.

KARPISMA DESMITGADE

Tiesa, ne visi karpisti ir tik atklāti. Piemēram, mākslinieks Edgars Vērpe, kurš pēdējos trīs gados kļuvis par kaislīgu karpu copmani, kad saku viņam, ka par viņa izvilkto astoņpadsmitnieci rakstīšu "izvilka Piebalgā", iebilst: "Nē, tas par tuvu, raksti — izvilka Vidzemē!"

Izdevniecības Lilit līdzīpašnieks Aivars Rudzinskis ar karpu copi saslima pirms desmit gadiem Volgas lejtecē, kuru inspicēt bija devusies latviešu makšķernieku ekspedīcija. Pirmajā vakarā Aivars sev, citiem un arī pašai deviņniecei karpai par brīnumu izvilka to laukā cauri tādiem zemūdens krūmiem, kādos zivij par 99 procentiem bija garantēta noraušanās. Viņš pats gan apgalvo, ka īstais āķis lūpā viņam tomēr bijis vietējā jēgera stāsts par itāļu makšķerniekiem, kas te atbraukuši pirms latviešiem un uz krāsainām bumbiņām vilkuši karpas tā, ka rokas sāpējušas. Aivars, kuru interesē viss, kas ir jauns un savādāks, mājās uzreiz internetā noskaidrojis, kas tās par bumbiņām, un pēc gada Volgā jau ieradās, bruņojies ar boilām.

Ja toreiz nekas nebūtu ķēries, viņš droši vien karpām būtu metis mieru. Taču copes bija, un tagad Aivars ir viens no aktīvākajiem latviešiem, kas ar karpu makšķerēšanu nodarbojas sportiskā līmenī. "Tagad ķeru tikai mačos, kas lielākoties ir ārvalstīs. Latvijā — ja gribas pabūt pie dabas, pabūt vienam vai kaut ko palasīt. Spiningojot grāmatu nepalasīsi."

Latvijā rezultāts Aivaram tagad vairs neesot tik svarīgs kā vēl pirms dažiem gadiem, kad gribējās dabūt arvien lielāku zivi un izmēģināt dažādas iebarošanas stratēģijas. Toties sacensībās, kurās ir iespēja savu darbību salīdzināt ar citiem, uzvaras dod lielu gandarījumu. Ja noķersi piecas zivis, bet blakus kāds noķers septiņas, īsta prieka nebūs.

MATA SISTĒMA

Britu carp fishing tradīcijas ir vissenākās, viņi ir izgudrojuši boilas, mata sistēmu — gandrīz visu, uz kā turas modernā karpu makšķerēšana. Ja tu makšķerē ar pludiņmakšķeri un aizķer karpu, tā nav nekāda carp fishing. Karpu makšķerēšana nozīmē divas gruntsmakšķeres, vairākas dienas ilgu izbraucienu, mata sistēmu (ēsma, parasti boila, bet var būt arī tārpiņi vai kukurūzas graudi, ir uzvērta pie āķa izliekuma piesieta tieva mata galā, lai karpa ierij ēsmu un, uzreiz spļaujot to ārā, iecērt āķi lūpā, tātad izvilkta ir viegli noņemama no āķa) un noķertās zivs atlaišanu. Sacensībās ir atļauts makšķerēt tikai ar mata sistēmu.

Pasaules karpu copes rekords nupat ir pārsniedzis 40 kilogramu robežu. Populārākajos dīķos makšķernieki lielākās karpas, kuras jau daudzreiz ir izvilktas un atlaistas, sauc vārdos, un, satikušies pie ūdens, cits citu informē: "Berta šodien neņem… Bonija arī ne, tikai sūkā…" Nekādu prieku karpai vilkšana nesagādā, tāpēc runāt par piesardzības izzušanu daudzreiz atlaistai zivij nav pamata.

Vēl pirms gadiem trim Latvijā nopietnus karpistus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet nu jau viņu esot simtos, stāsta Rudzinskis. Augot šīs copes popularitātei, tiek atklāti arvien jauni ezeriņi, kuros karpists var gūt spilgtas emocijas. Rudzinskis ir gatavs apgalvot, ka tagad pusē mūsu ezeru prasmīgs makšķernieks var dabūt laukā karpu. "Pirms diviem gadiem, izvilcis karpu kādā ezeriņā, tu nedrīkstēji to teikt, jo citādi pēc pāris dienām tur sēdētu simt makšķernieku ar putrām un samoduriem. Patlaban šādu ezeriņu jau ir daudz. Vajag tikai drusku laika, un gan jau tiks izvilkta arī divdesmitpiecniece." Oficiāli reģistrētais Latvijas karpu makšķerēšanas rekords pagaidām ir 19,7 kilogrami.

TIKAI NESASTEIGT!

Rudzinskis man ir kilometru priekšā — savu pieredzi karpu lietās pieticīgi vērtē reklāmas aģentūras Adell Saatchi&Saatchi direktors Varis Lāzo. Sevi par nopietnu karpistu viņš uzskata piecus gadus un pieskaitāms tiem, kuriem sacensības nav tik svarīgas kā tā bauda, ko gūst vērojam dabu. Labākais, ko citi makšķernieki varētu mācīties no karpistiem, ir noķerto zivju atlaišana, viņš saka. Sākot no noteikta izmēra, karpistam vairs ne prātā nenāk izvilkto karpu paturēt. Kāpēc paturēt, ja pēc gada tā var būt paaugusies lielāka un sagādāt vēl satraucošākus mirkļus?

Karpu makšķerēšanā Vari visvairāk saista process. Tam esot stratēģiska pieskaņa, jo divu vienādu situāciju nekad nav. Karpu makšķerniekam stratēģija ir jāpārdomā ilgāk, tā ir komplicētāka. "Veids, kā tu copes dienā tiec līdz pirmajai lielajai karpai, ir pietiekami ilgs un sarežģīts, lai gandarījums būtu īpašs."

Lāzo senāk ir vilcis gan līdakas, gan sapalus, tomēr izvilkta liela karpa sniedzot vislielāko prieku: esi izdomājis līdz galam un piemānījis uzmanīgo un lielo zivi. "Vislielākais gandarījums ir tad, ja, ķerdams pēc tā paša principa, kuru biji izvēlējies, tu tajā dienā noķer arī otru karpu. Tad ir skaidrs, ka tā nav tikai plika veiksme, bet tava gudrība: esi atklājis to ideju, kā karpu šajā vietā šajā dienā piemānīt."

Pirmā lieta, ko karpistam vajadzētu zināt, nonākušam jaunā vietā, — vai karpas tur vispār dzīvo. Uz dullo braucot karpās, lomu var iznākt gaidīt ļoti ilgi. Piemēram, ir zināms, ka Ventā karpas ir, taču nepareizā posmā vari sēdēt tukšā nedēļām ilgi.

Otra svarīga lieta, sākot karpu copi, — tikai nesasteigt, stāsta Varis. "Tu atbrauc, ieraugi ūdeni, pamani, cik skaista daba, sajūti saviļņojošu pacēlumu un gribi pēc iespējas ātrāk iemest makšķeri. Taču jādara otrādi. Dažreiz šo vēlēšanos ātri iemest apspiežu burtiski ar varu: vispirms apsēdies, padomā kādu pusstundu un pavēro ūdeni." Jebkura zivs sevi agri vai vēlu nodod, arī karpa. Ja tev ir iespēja, iebrauc ar laiviņu, ja ir eholote, ieliec to, lai saprastu, kas ar grunti notiek. Pirmo stundiņu ziedo, lai saprastu, kas šajos ūdeņos darās, kurā vietā labāk iekārtot savu makšķerēšanas vietu — tepat vai simt metru tālāk. Ar karpām nevar kā ar līdakām — aizskriet uz dažām stundiņām paspiningot, un mājās. Karpu makšķerniekam minimālais copes ilgums ir diennakts. Inventāra salikšana vien prasa stundu, tikpat arī noņemšana.

Pirmie soļi karpu makšķerēšanā nav dārgi. "Nav jau uzreiz obligāts elektroniskais signalizators," iesācējam Aivars Rudzinskis iesaka tikai vienu: netaupīt iebarošanas ēsmu. Toties ar laiku, ja gribi labākas sekmes, iespējas ieguldīt naudu karpu copes inventāra uzlabošanā ir gandrīz bezgalīgas: džips, kurš līdz augšai tiek piekrāmēts ar rīkiem un ēsmu, laiva, telts, labi kāti un spoles, kas maksā, sākot no 200 latiem. Tādu karpista smalkumu kā radiovadāmo kuģīti Rudzinskis nav iegādājies — bez tā viņš varot iztikt. Ar šādu kuģīti var ēsmu un āķi pa radio aizvadīt, teiksim, līdz kāda krūma pazarei, kur tu to nekādi nespētu iemest ar makšķeri. Tur kuģītis izgāž kravu un atbrauc atpakaļ. Kuģītim var arī uzlikt eholoti ar raidītāju, lai tu, krastā sēdēdams, varētu ekrānā redzēt, kāda ir gultne vietā, kur esi kuģīti nosūtījis. Ja vēl uz kuģīša uzliec GPS navigatoru, vari tajā atzīmēt punktus, kuros ķeras, un pēc tam vadīt kuģīti ar ēsmu vairākus simtus metru tālu arī tumsā. "Katrs, kuram ir lieki pāris tūkstoši latu, var tikt pie tāda kuģīša," Rudzinskis jau redzējis tādus arī Latvijā.

ZEMŪDENS ŠAHS

Sportistam dažos mačos nākas samest ūdenī turpat simt kilogramu ēsmas. Boilas maksā ne lētāk par 10 latiem kilogramā. Ja sacensību galvenā balva ir tūkstošos, izšķērdība var atmaksāties. Rudzinskis boilas taisa pats: tas ļaujot piedāvāt karpai kaut ko savādāku, citādi maču nenovinnēsi. Boilas pamatsastāvs ir ola, dažādi milti un atraktori, smaržvielas, šķidrās barības vielas, ēteriskās eļļas un tā tālāk. Labā boilā ir vismaz 20 sastāvdaļu. Dažs latvju karpists visai nopietni ir apsvēris, kādu efektu dotu zālītes pievienošana boilai.

Latvijā karpistam ir ļoti daudz ūdeņu, kurus briti sauc par virgin waters, burtiski — nevainīgi ūdeņi. Tie ir ūdeņi, kuros karpa nav redzējusi boilu. Karpistam, kurš nolēmis makšķerēt šajos "jaunavīgajos ūdeņos", vispirms tur dzīvojošās karpas jāpieradina pie boilām. Ja paveiksies, izdosies pieradināt pāris dienās, bet tas var prasīt arī mēnesi. "Karpa ir ziņkārīga," stāsta Varis. "Pagaršos vienu boilu, otru, un, ja viņai tā garšos, lieta aizies."

Lai pats atklātu visas iespējamās nianses, karpistam būtu vajadzīgi vairāki pie ūdens nosēžami mūži. Tāpēc intensīvi tiek studēta karpu literatūra. "Šajās grāmatās kungi, kuri to vien dara kā nodarbojas ar karpu makšķerēšanu, ir izspēlējuši ntos scenārijus un izveido kādu desmit labāko scenāriju topu: "Pamēģiniet šo, jo man tas bieži ir strādājis…" Teiksim, viņi izpēta, kura no septiņām sviniņu formām nodrošina vislabāko karpas pieciršanos, kurš no daudziem pavadiņu siešanas veidiem būtu ieteicamākais... Kombināciju skaits ir neierobežots — kā šahā! Ir atklātnes, gājieni, kombinācijas…" stāsta Varis. Viņa iecienītākā "atklātne" senāk bija kartupelis. Ja ar boilu nekas nenotika, viņam vienmēr bija līdzi mazi pusvārīti kartupelīši, ko piedāvāt karpām. Tagad Varis no kartupelīša ir atteicies — ilgtermiņā boila tomēr strādājot labāk. Kartupeli viņš tagad sauc par īstermiņa pārtiku, kas ūdenī ātri zaudē garšas īpašības.

Varis pats boilas neēdot, bet kārtīgi izsmaržojot gan. Viņš ir atklājis citu efektīvu metodi, kā pārbaudīt boilu gastronomisko vērtību. Vakarā vietu, kur sēž karpists, bieži nāk apciemot pelītes. Tad nu Varis viņas uzcienā ar dažādām boilām: sadrupina gabaliņus un paber pelēm priekšā. Ja peles kādu boilu neēd, arī karpai nav jēgas piedāvāt. Peles esot konsekventi izvairījušās no dažas labas firmas boilām ar aizdomīgi ķīmisku smaržu.

TREŠKLASNIEKI

Visai informācijai izurbties cauri karpistam nav ne iespējams, ne arī nepieciešams. Piemēram, Varis negrasās lietot GPS: jāatstāj drusku mistikas, netveramais, veiksmes iespēja. "Man patīk viss, kas notiek apkārt, ne tikai vilkšana. Mājās nekad nepieceltos četros no rīta un neredzētu saullēktu vasaras rītos, dzērves, kas nolaižas tev blakus, mežacūkas…."

Šogad Varis sēdējis pie maza ezeriņa Kurzemes pusē un pēkšņi dzirdējis, ka kāds laužas cauri brikšņiem gluži kā cilvēks. Beigās pārdesmit metru attālumā uz ceļa izlīdušas divas lielas mežacūkas. "Bijām nobijušies ne pa jokam, saklausījušies par mežakuiļiem un mammām ar bērniem. Iedarbināju mašīnu, ieslēdzu lukturus, lēnām braucu klāt un bildēju cūkas ar fotoaparātu, bet tās netaisījās bēgt, tikai pašās beigās lepni pagriezās un aizgāja."

Ziemā Varis tagad cenšas pastrādāt vairāk, lai vasarā varētu ilgāk sēdēt pie ūdeņiem. Ja karpu sezonu gribas pagarināt, latvietim jābrauc uz siltākām vietām. Varis, tāpat kā daudzi citi mūsu karpisti, ir iecienījis Spānijas upi Ebro. "Tā ir mana rekordzeme gan lieluma, gan skaita ziņā. Te izvilku savu deviņpadsmitnieci. Tas bija dienā, kad ar partneri izcēlām 19 no 29 vilcieniem, un neviena karpa nebija mazāka par pieciem kilogramiem."

Gids, kurš latviešus Spānijā sagaidījis, bijis brits, kurš karpas makšķerē 20 gadus. Kad atklājies, ka viņš nezina, kā karpa garšo, latvieši piedāvājušies viņam garšīgi pagatavot kādu mazu karpiņu, bet gids atteicies ar vārdiem: "Karpa ir draugs, nevis ēdiens!"

Cik pieredzējuši uz pasaules fona ir Latvijas karpisti? "Runājot skolas kategorijās, esam trešklasnieki," vērtē Rudzinskis. Līdz vidusskolai vēl jāaug, to rāda arī rezultāti sacensībās. Lielāko prieku sagādā tās karpas, kas izvilktas visgrūtākajos apstākļos. Pēdējās sacensībās Rumānijā Rudzinska komandas izlozētajā sektorā ķērās tikai 200—220 metru attālumā pie appludinātu māju pamatiem, un zem ūdens starp šo vietu un krastu bija drāšu žogs — kā velc, tā žogā, kā velc, tā žogā. "Beigās izdomājām viltīgu veidu, ar plastmasas pudeli pieliekot auklai papildu plecu, divsimt metru attālumā cēlām zivi uz augšu tā, lai viņa netiek žogā. Kad tas izdevās, tad gan bija prieks!"